Valkas pilsētas kultūras nama (Em. Dārziņa ielā 8, Valka) 1. stāva foajē apskatāma gleznotājas Māras Ozolas gleznu izstāde “Gaismēnas”.
Gaismēna – dabā tā ir gaismas apspīdēto laukumu un ēnas laukumu maiņa, mākslā – gaišāku un tumšāku krāsu laukumu maiņa, silto un vēso krāsu laukumu kontrasti. Kā izstādes tēma tā reflektē par gaismu kā “dzīvības” devēju – tā piešķir lietām formu, krāsu, nozīmi, enerģiju. Gaisma – dažādās nozīmēs un īpaši tumšajā gada laikā – ir radošo meklējumu objekts un to izstādē māksliniece Māra Ozola ar saviem darbiem piedāvā.
Māra ir dzimusi Rīgā, viņai ir dvīņumāsa un brālis, bet mamma un paps gan ir dzimuši rūjienieši. Papa brālis ir izcilais latviešu gleznotājs Vilis Ozols abi nāk no Naukšēnu pagasta “Jungām”. Bērnībā bieži brauca ciemos pie visiem mammas radiniekiem uz Rūjienu, gan jubilejās ciemojās pie Viļa ģimenes Rīgā. Mīļākā nodarbe kā bērniem bija “aklo vistiņu” spēlēšana ar māsīcām Ilzi un Daci otrā istabā, kamēr lielie ēda, dzēra un prātīgi runāja.
Māksliniece stāsta: “No bērnības patika zīmēt, mamma manus zīmējumus parādīja Rīgas 6.vidusskolas toreizējai manai zīmēšanas skolotājai Baibai Vegerei – izcilai pasteļmākslas un portretu meistarei (tikai tad es to vēl nezināju). Skolotāja ieteica pamēģināt spēkus J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā, bet tā kā laika vēl bija gana, veselu gadu gāju Pionieru pilī gleznošanas pulciņā pie skolotājas un mākslinieces Ausmas Danemanes. Izturēju konkursu un iestājos JRRMV – mums bija brīnišķīgi speciālo priekšmetu skolotāji-mākslinieki – Aija Jurjāne, Vita Merca, Ivars Vijups, Vilis Vizulis, mākslas vēsturē – Baiba Prigožija (tagad Eglīte). Pēc skolas iestājos LMA gleznotājos – tas bija skaists un interesants laiks arī ar vislabākajiem pasniedzējiem – Uno Daņiļevskis, Rita Valnere, Vilis Ozols, Imants Vecozols, Edvīns Kalnenieks, Vladimirs Kozins. Pēc akadēmijas vēl divus gadus mācījos Borisa Bērziņa meistardarbnīcā – man ir bijusi vislabākā iespējamā mākslas izglītība! Esmu pateicīga mammai, ka aizveda mani uz JRRMV,jo bez tām mammām jau nekas nenotiek . Vilim bija liels pārsteigums, kad viņš uzzināja, ka brāļa meita iestājusies mākslas skolā – paldies arī viņam, jo vienmēr jutu klusu aci, kas vēro kā man iet. Esmu pateicīga visiem maniem skolotājiem un pasniedzējiem, arī tiem, kas šeit varbūt nav nosaukti.”
Visi cilvēki ilgojas pēc mīlestības, sirds siltuma, uzmanības. Daži vairāk dod, citi vairāk ņem. Tad, kad ir grūti, mēs meklējam spēku un mierinājumu – to nekad nevar atrast disharmonijā un neglītumā, māksliniece pieturās pie uzskata, ka skaistums glābs pasauli. Kad viņa skatās uz puķēm, dabu - šķiet, ka pati sakārtojos. Pasaule ir brīnišķi daiļa un iespējams, ka tāpēc Dievs radīja māksliniekus, kas noskumušajiem un gurušajiem var iedot kādu prieka vitamīnu, cerību staru, ticību sev un dzīvei vai pavērt vārtus uz Gaismu.
