Valkas pilsētas kultūras nama pelēkā zālē apskatāma gleznotāja Jāņa Ziņģīša gleznu izstāde “Gada laiks”.
Aicinām apmeklēt un piedzīvot dabas burvestību gleznotāja Jāņa Ziņģīša izstādē.
Jānis Ziņģītis – izcils latviešu gleznotājs, izglītību ieguvis Latvijas Mākslas akadēmijas humanitāro zinātņu vizuāli plastiskajā mākslā (glezniecībā), Latvijas Mākslas akadēmijas mākslinieka profesionālā kvalifikācijā glezniecībā, Dienvidmenas universitātē, Portandē, Menas Štats, ASV un Jāņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā.
Sarīkojis vairākas personālizstādes Latvijā, Lietuvā, ASV, kā arī piedalījies daudzās grupu izstādēs Austrijā, Čehijā, Krievijā, Latvijā un Norvēģijā.
Jāņa gleznas ir vizuāli meditācijas lauki, kuri ir smalki niansēti un ļauj uzmanīgam vērotājam piedzīvot nepārtraukto dabas kustību un garīgu atbrīvošanos no ikdienas rūpēm.
Mākslinieks saka: “Manas gleznas ir par laimi. Laime ir katram sava, tomēr ikvienam tā ir mirklis. Esmu laimīgs, ka man ir dota iespēja gleznot.”
J. Ziņģītis bieži ir uzsvēris: ““Māksla ir cilvēka apziņas spogulis.” Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas mākslas vēstures pirmajā mācību stundā skolotāja Baiba Prigožija šo teikumu lika pierakstīt un iegaumēt visiem skolniekiem, tai skaitā man. Ir pagājuši vairāki desmiti gadu, bet es joprojām šos vārdus atceros ik reizi, kad manas domas pievēršas mākslai – atrodoties izstādē, atverot mākslas tematikai veltītu grāmatu vai žurnālu, skatoties mākslu internetā vai sēžot pie molberta. Visvairāk šajā teikumā man patīk vārds “spogulis”. Jo spogulis parāda visu kā ir (arī tad, ja tas ir greizais spogulis), gan labo, gan slikto. Apziņas spogulis parāda to, kas notiek cilvēku, arī mākslinieka, galvās. Tas parāda ne tikai to, ko cilvēks (mākslinieks) apzinās, bet arī to, ko jūt, tomēr nespēj vai nevēlas pateikt skaļi. Viss, kas cilvēkam (māksliniekam) ir iekšā, ir redzams viņa radītajā darbā. Jo mākslinieks ir bijis patiesāks – pret sevi un pret savu darbu – jo vairāk spogulis var kaut ko pastāstīt par laiku un pasauli, kurā mākslinieks dzīvo un rada.”
Ir vairāki veidi, kā skatīties un uztver gleznu. To var uztvert kā ilustrāciju, bet to var uztvert arī vizuāli un emocionāli. Tas ir līdzīgi kā klausīties dziesmu – dzirdēt tikai dziesmas vārdus vai melodiju. Tādēļ manas gleznas var skaidrot no diviem skatupunktiem: no literārā un gleznieciskā.
No literārā viedokļa raugoties, savos darbos es mēģinu attēlot to, kā es jūtos Latvijā.
Katru rītu redzu, kā lec saule, dzirdu un jūtu kā mostas daba. Vēroju, kurš koks sazaļo pirmais, kurš pēdējais, kurš pirmais nomet lapas, kurš pēdējais. Es redzu, kā aizlido stārķi un dzērves, kā tie vienmēr atgriežas. Pavasarī līdz ar putnu atgriešanos sarosās visa dzīvā radība, arī latvietis. Lielā pavasara rosība turpinās līdz Jāņiem. Karstās dienas un siltās naktis, miglainie rīti cilvēku vedina uz apceri, uz filozofēšanu: par dzīvi, par dabu, par latviešiem. Katrs savas domas un sajūtas izsaka pa savam. Es savas domas un sajūtas lieku uz gleznas audekla vai kartona. Rīta migla nosēžas, rasa klāj zāli, sākas jauna diena un top jauna glezna. Vislabāk man patīk gleznot agri no rīta, pirms uzlec saule un dabā valda pilnīgs miers.”
