Katra pilsēta ir unikāla ar saviem vietvārdiem, kādi nav sastopami nekur citur. Valkā tādi ir, piemēram, “Lugaži”, “Līviķi”, “Silmūrnieki”, “Smēķi”.
Šis raksts ir par “Smēķu” nozīmi Valkas pilsētas vēsturē, par šo gruntsgabalu un konkrētās ielas nosaukuma maiņām.
1920. gada 1. jūlijā pieņēma lēmumu par Latvijas-Igaunijas valsts robežu, kas sadalīja Valkas pilsētu. Latvijai tika Lugažu priekšpilsēta, vai kā tolaik vietējie teica “Lugažu placis”. Priekšpilsēta, saskaņā ar Ministru kabineta 1920. gada 22. novembra rīkojumu, ieguva patstāvīgas pilsētas statusu un tika nosaukta par Valku. Izveidojās unikāla situācija – jaundibinātajai pilsētai nebija savas zemes! Tā atradās uz dažādām, galvenokārt Lugažu Pilsmuižas, Lugažu mācītājmuižas, Putraskalna un Smēķu māju zemēm.
“Smēķu” zeme
Autore dažādos avotos centās izsekot vārdam “Smēķi”. Šobrīd senākais atrastais šī vietvārda pieminējums ir 1803. gadā, kad studentam Kārlim Viljamam1. uz Tērbatu rakstīja viens no viņa krusttēviem – latviešu zemnieks no Lugažu pilsmuižas, kura vārdu un uzvārdu vāciski rakstīja Carl Schmök2. (Kārlis Smēķis). Mācītājs Edgars Ķiploks (1907.-1999.) 1930. gada rakstā par atjaunotās Tērbatas (Tartu) Universitātes pirmo latviešu tautības studentu K.Viljamu, komentējot viņa krusttēva vācu valodā rakstīto vēstuli, rakstīja: “Smēķi bijušas prāvas mājas, jo uz tās zemes celta vai pus Valka.”
Viens no avotiem, kur var meklēt vietvārdus, ir baznīcu grāmatas. Diemžēl ne visas 18. un 19. gadsimta Lugažu draudzes baznīcas grāmatas ir saglabājušās, lai varētu objektīvi izsekot šī vietvārda pieminējumam. No pieejamajām grāmatām senākais ieraksts ir 1837. gadā: “Luhde – Smehke” (Lugaži – Smēķi). Savukārt, uzvārds Schmök, Smehke (vai līdzīgā rakstībā) neparādās Lugažu draudzes pieejamajās (senākās ir kopš 1723. gada) baznīcas grāmatās.
Zināms, ka aptuveni 19. gadsimta vidū (apt. 1845.g.) šī zemes gabala īpašnieki bijuši Kaukuļi (dažviet – Ķaukuļi). 1857. gada dvēseļu revīzijā Lugažu “Smēķos” saimnieks ir Ērmanis Kaukulis. Šī dzimta 1872. gadā saradojās ar Indusiem. 1901. gadā “Smēķu” zeme nonāca Paulam Rihardam Indusam3., kura mātes tēvs bija Ērmanis Kaukulis. Šī gruntsgabala saimnieku māja “Smēķi”, kas celta vismaz 19. gadsimta vidū, atrodas uzkalniņā pie Smēķupītes – netālu no vietas, kur tā ietek Pedelē.
1885. gadā pie “Smēķu” mājām noticis kultūras pasākums, par kuru rakstīts laikrakstā “Balss”: “Vēl no Valkas. Svētdien, 30. jūnijā Lugažu dziedāšanas koris še izrīkoja dziedāšanas svētkus, iziedams pie Lugažu Smēķa mājas uz Pedeles upes krasta. Dziedāšana, zem draudzes skolotāja Ūdra4. kunga vadības, izdevās ļoti labi, ka pēc katras dziesmas pabeigšanas publikas roku plaukšķināšana nevarēja ne apstāties. Svētki tika izrīkoti ar deju un jauku mūziku.”
Smēķu iela
1912. gada Valkas kartē gar Smēķu gruntsgabala ārējās robežas vienu malu, kur tagadējā Beverīnas iela, ir iezīmēta Smēķu iela – “Smehke Strasse”. 1921. gada oktobrī Valkas pilsētas dome pārdēvēja visas ielas. Smēķu ielu nosauca par Beverīnas ielu. Uz Smēķu gruntsgabala esošo “Grand Strasse”, latviski – Lielā iela, pārdēvēja par Smēķa ielu, kas turpmākos gados rakstīts gan “Smēķu”, gan “Smēķa”.
1950. gada 14. jūlijā Valkas rajona darba ļaužu deputātu Padomes izpildu komiteja nolēma “apstiprināt Valkas pilsētas darba ļaužu deputātu Padomes izpildu komitejas lēmumu par ielu nosaukumu izmaiņu sekojošām Valkas pilsētas ielām: Tagadējo Smēķu ielu nosaukt par O. Oškalna ielu. /../ “ Lūk, šāds ir sākums vēlākajiem vārda Oškalns locījumiem: “Oškalna” – kopš 2001.g. Valsts adrešu reģistrā; un “Oškalnu” – kļūda uz divām lielajām plāksnītēm ielas galos pie Beverīnas un Tirgus ielas.
Pilsētu ielām ir dažādi nosaukumi: reizēm trāpīgi un daiļskanīgi, ir arī tādi, kas pastāsta par attiecīgās pilsētas ģeogrāfisko stāvokli un vēsturi. Pēdējā nozīme ir arī Smēķu ielai Valkā – saglabāt pilsētas vēsturē nozīmīgu vietvārdu.