09.02.2016
Gatavojoties Latvijas simtgadei Valkā - K.Skalbes piezīmes

Latvijas valstiskuma idejas rašanās ir cieši saistīta ar Valkas vārdu. To apliecina arī latviešu dzejnieka, prozaiķa un politiķa Kārļa Skalbes (1879-1945) piezīmes.

 

Jau Pirmā pasaules kara pirmajos mēnešos Skalbe publicē īsus tēlojumus par kara notikumiem. Šīs piezīmes ir kā īsi laikmeta pārdomu uzzibsnījumi, intīmi personiski, izteikti sirsnīgi un vienlaikus patriotisku pārdomu un nākotnes cerību caurstrāvoti. Pēc dažiem gadiem viņa piezīmēs spoži uzplaukst Latvijas valstiskuma gribas un pārliecības pārpilni tēlojumi.

 

Skalbe tolaik strādā visnacionālākajā laikrakstā “Līdums”. Kā vēlāk atminējās dzejnieka draugs rakstnieks Ādolfs Erss, Skalbe jau tad kādā “Līduma” publicētajā rakstā pieminējis Latvijas valsts varbūtību, taču saņēmis laikraksta vadītāja Oto Nonāca aizrādījumu, ka diplomātiskāk un gudrāk būtu runāt tikai par Latvijas autonomiju Krievijas sastāvā. Savukārt Pēteris Ērmanis, 1915. gada rudenī sastopot Skalbi “Līduma” redakcijā Valkā, ievērojis: “Skalbe tais smagajās dienās man likās liels optimists. Kad ieminējos, ka nu iet bojā tauta un dzeja, Skalbe sacīja: “Kā, kur tad šīs paliks. Tauta neiznīks. Un tagad mums ir jauni pārdzīvojumi, tagad nāks rakstniecībā lieli episki darbi.”

 

Savukārt publicists Jānis Lapiņš, atcerēdamies “Līduma” darbību Valkā, uzsvēris, ka dzejnieks vakaros mīlējis kopā ar Antonu Austriņu un Jāni Akurāteru dziedāt, turklāt, it kā sevi suģestēdami, viņi dziedājuši tikai tautas dziesmas, cenšoties cits citu iepriecināt ar vēl nedzirdētām dziesmām. Bēgļu sapulcēs Skalbe bieži uzsvēris, ka tieši tautas dziesmās un pasakās vispatiesāk saglabājies nacionālais gars un tas tagad atdzimstot.

 

1917.gada vasaras beigās Pēteris Ērmanis min, ka Skalbe būdams Latviešu Nacionālās padomes loceklis [Latviešu Pagaidu Nacionālā padome(LPNP), vēlākLatviešu Nacionālā padome (LNP)], kādā no šīs padomes sēdēm uzstājās par neatkarīgas Latvijas valsts dibināšanu. Taču citi padomes locekļi šāda mērķa atklātu pasludināšanu uzskata par pārsteidzīgu. Bet Skalbe savu nostāju, savas valsts gribu, Latvijas valstiskuma nepieciešamību ir pateicis bez politiķiem raksturīgās diplomātijas un piesardzības.

 

Vācu okupācijas laiku no 1917. gada septembra līdz 1918. gada novembra sākumam Skalbe lielākoties pavada Valkā. Šajā dzīves laikā zīmīgākais Skalbes veikums ir žurnāla “Jaunā Latvija” vadīšana un rediģēšana kopā ar Arturu Kroderu.

 

Ieskatīsimies Kārļa Skalbes piezīmēs ar nosaukumu “Latvijas iecerēšana” (1920). Tajās rakstīts: “1917. gadā Rīgā vēl nenoteikti runāja tikai par autonomiju. Neatkarīgās Latvijas zvaigzne uzlēca Valkā, kur vēlā rudenī sanāca Latviešu Nacionālā padome, lai izteiktu protestu pret Kurzemes pievienošanu Vācijai un pasludinātu, ka Vidzeme, Kurzeme un Latgale ir nedalāmas, neatkarīgas valsts vienība, kuras iekārtu noteiks Latvijas Satversmes sapulce. Tā bija pirmā Latvijas pasludināšana. Bija tumšas dienas. Rīga bij kritusi, zeme saplēsta divās daļās, tauta sašķelta, saplosīta un izkaisīta. Latviešu sabiedriskās organizācijas un laikraksti, kādi vēl bij atlikuši, atrada pēdējo patvērumu mazajā Valkā. Ar sāpēm mēs noskatījāmies, kā vienotās tautas kādreizējā cerība – latvju strēlnieku – maršēja uz Krieviju, kaut gan citas izejas viņiem nebij, ja negribēja krist vācu gūstā. Vēlētā Vidzemes Zemes padome bij sašķēlusies divās daļās, jo kreisais spārns, kurš bij vairākumā, noteikti slējās uz lieliniecisma pusi, un liberālās un demokrātiskās partijas nevarēja viņam sekot. Tanī pašā laikā jau Valmierā nodibinājās “Iskolats” [Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes izpildkomitejas], kurā sludināja strādnieku diktatūru. Viņa pusē nostājās arī karaspēks. Un pēc visiem demokrātiskiem likumiem vēlētai kreisai Zemes padomei nebija ne drosmes, ne gribas aizstāvēt savas suverēnās tiesības. Viņa gatavojās lēnām norietēt vai ieņemt mazāka spīdekļa vietu blakus “Iskolata” sarkanai saulei. Bet “Iskolats” neļāva viņai dzīvot. Ar Zemes padomes sašķelšanos nebij vairs nevienas iestādes, kas varētu runāt vienotas tautas vārdā. Bet to prasīja mūsu sašķeltās zemes un tautas liktenis, ar kuru spēlējās svešas varas. Kurzemē bij radusies kāda vācu iecelta Zemes padome, kura bij izteikusi vēlēšanos pievienoties Vācijai. Vajadzēja pacelt balsi uz ārieni pret šādu tautas gribas viltošanu. Šādos apstākļos notika Latvijas iecerēšana un sastādījās Nacionālā padome no visām redzamākām organizācijām un politiskajām partijām (izņemot sociāldemokrātus), lai izteiktu vienotās tautas gribu uz valsti, uz neatkarīgu Latviju. Vienotās, neatkarīgās Latvijas ideju, kuru Nacionālā padome pasludināja ar svinīgu uzsaukumu visiem latviešiem, tauta uzņēma ar sajūsmu. [Savā pirmajā sesijā tā pieņēma deklarāciju par apvienotas un autonomas Latvijas izveidošanu VidzemesKurzemes un Latgales latviešu apriņķos]. Augstu paceltu pār saplosītām šķiru cīņām, viņa pirmo reizi visā pilnībā ieraudzīja vienotās zemes un tautas mērķi – neatkarīgu Latviju, aiz revolūcijas dūmiem – balto tautas pili. Zināms, arī revolūcija šī mērķa sasniegšanu tikai veicināja, sagraudama veco cara valsti, lai uz viņas drupām varētu no jauna iekārtot savu dzīvi brīvas tautas. Nekad tauta nav bijusi tik atsaucīga un devīga kā šinīs dienās. Īsā laikā dažādas organizācijas sameta Nacionālās padomes mērķiem lielāku summu. Uzsaukums “Visiem latviešiem” [LPNP deklarāciju ārvalstīm un tautām] tika nodrukāts 25 000 eksemplāros un izplatīts ar Bēgļu centrālās komitejas palīdzību pa visu plašo Krieviju. Tālās latviešu bēgļu nometnēs šo aicinājumu uz neatkarīgu Latviju uzņēma kā gaišu priecas vēsti. Visur dibinājās Nacionālās padomes nodaļas, kuras pulcēja un vienoja izkaisīto tautu ap neatkarīgās Latvijas karogu. Toreiz šo karogu kā mazu nozīmi nēsāja pie krūtīm visi mūsu pirmie nacionālie darbinieki. Atceros, kad bij beigušās Nacionālās padomes sēdes Valkā, nelaiķis [Jānis] Zālītis noņēma no savām krūtīm šo karodziņu, klusā, dziļā sakustinājumā pagājās uz priekšu un teica: “Ar šo karogu mēs ieiesim Rīgā!” Bet Rīgā toreiz Viļums [Skubiņš] noturēja savas parādes, un apkārt bij revolūcijas haoss. Ar tik dziļu un gaišu ticību pirmie nacionālie darbinieki uzsāka cīņu par neatkarīgu Latviju. Skaists bij šis iecerēšanas laiks! Še, Valkā, tika iecerētas un pa daļai izveidotas Latvijas redzamākās mākslas un kultūras iestādes: Nacionālais teātris [Pagaidu Nacionālais teātris], Nacionālā opera, kuru Pēterpilī saorganizēja dzīves atjaunošanas nodaļas vadītājs A. [Andrejs] Frīdenbergs un jau okupācijas laikā pārveda uz Rīgu. Še entuziasma pilnos vakaros pie viesmīlīgā Ruķeļu saimnieka [Jānis Pavlovičš] tika pārrunāta Kultūras fonda vajadzība. Latvijas bija saplosīta un izpostīta, toties skaistāka un pilnīgāka viņa pacēlās mūsu sapņos. Mēs viņu redzējām kā māti, kura salasa savas tautas sakapāto miesu un no jauna savieno to ar brīnumdarošo dzīvības ūdeni.

 

Arī Latvijai ir bijusi sava Betlēme, mazā nabadzīgā Valka, pār kuras zemiem, nomelnējušiem jumtiem toreiz spīdēja tik lielas, kuplas zvaigznes. Lai pēc desmit gadiem, kad sabiedrība nogrimusi rupjā materiālismā, pāŗ Latviju atkal nāk šis agro zvaigžņu spožums!”

 

Mākslinieku redzējums, līdzdalība notikumos un ticība laikmeta idejām, neizslēdzot neizbēgamus maldus juku laikos, pavadīja Latvijas iecerēšanu, proklamēšanu, svarīgos de facto un de iure atzīšanas soļus. Tolaik nacionā­lās mākslas ideāli un kultūras patstāvības centieni tika iznesti cauri ilgstošai kara­darbībai, dramatiskam bēgļu pos­tam un krasām varu maiņām. Latvijas neat­karību pirmie uzdrošinājās pieprasīt dzejnieki. Dažbrīd, kad politiķiem šis sapnis šķita ekstrēms un pāragrs, neat­karības ideju apzināti loloja un virzīja vien nelielas inteliģences aprindas. Valsts tapšanu tādēļ var salīdzināt ar "kultūras projektu", kurā nacionālās kultūras saglabāšanas un veidošanas nodoms bijis viens no galvenajiem dzi­nējspēkiem. Vētraino pārmaiņu laikmeta izvirzītie virsuzdevumi vēl nepieredzēti atraisīja nacionālas paš­apzināšanās un patriotisma pacēlumu, radīja patiesu piederības sajūtu tautai, kvēlu emocionālo lādiņu un pārliecības patosu. Kļūdami par nozīmīgā un sa­režģītā laikmeta aculieciniekiem, doku­mentētājiem un iemūžinātājiem, vien­laikus arī par sava laika vēstures veidotājiem, rakstnieki to izteica vār­dos, bet mākslinieki vizualizēja.

 

Izglītības un kultūras daļas vadītājs Aivars Ikšelis

Rakstam vēl nav pievienoti komentāri.

>